Domāju, ka viņai tagad jau ir divi mazi brēkuļi un vīrs Igors, kuram sen jau piebesījis, ka viņa visu laiku zāģē. Igors katru dienu šancē kā dulls, lai apgādātu jauno ģimeni, bet šitā bezkauņa vispār neko nenovērtē. Atnāk čalis no darba, nav ne mirklis miera un klusuma līdz pat pusnaktij, bet tad atkal 7 jāceļās. Dažreiz Igors paņem uz mājām no darba perforatoru un ieiet tualetē pasēdēt, iebāzis perforatora uzgali mutē, lai sajustu aukstu un cietu metālu pieskaramies rīklei, iztēlojoties, ka tā ir apzāģēta bise. Igors negrib mirt, bet arī dzīve īpašu prieku nesagādā. Vēl pirms pieciem gadiem tik jaunā un spraunā seksīgā studente tagad pa māju pārvietojas izsēdētās trennūzenēs un nomītos krokšos, bet dzīvsvarā pielikusi gandrīz pusotru apmetuma maisu. Paldies par neko pelmeņiem "Mazulīši". Laiks ir nepielūdzami tecējis uz priekšu, bezkaislīgi sagraužot savos krastos ideālus un cerības, un ar savu smagmi norāvis uz leju gan krūtis, gan vēderu. Neskaud Igora dzīvi, tur nav par ko.
Real John Doe, atmet cerības, ieejot pa 2025. gada vārtiem. Tev bija tā laime nofiksēt mirkli pagātnē, bet vilciens vairs tanī stacijā jau sen nepiestāj. Runājot Čārlza Bukovska dzejas rindām:
"there are worse things
than being alone
but it often takes
decades to realize this
and most often when you do
it's too late
and there's nothing worse
than too late"
Bet nebēdā, gūsti no šīs apziņas prieku! Tevi sagaida neskaitāmas jaunas čožiņas un atsperīgi pupu komplekti. Tev priekšā ir garš labumiem klāts galds, kura noslēgums ir piemīztā pansionāta gultā, bet līdz tai ir vēl ļoti tālu. Meties šinīs baudās, ēd dzīvi ar lielo karoti, netērē enerģiju sen izklīdušas miglas tvarstīšanai! Stum iekšā, velc ārā, šauj sejā, dzer mimosas, sauļojies pludmalē un baudi cepumus Svetlana! Fiksē patreizējo brīdi.
Ierakstīts
Mirklis klusuma Igoram.
Link to post